Latviešu strēlnieku dzimšana: 1915. gada vasara
Latviešu strēlnieku vienību izveide ir cieši saistīta ar Pirmā pasaules kara dramatiski mainīgo situāciju Austrumu frontē. 1915. gadā Vācijas armija uzsāka lielu ofensīvu, un krievu armija bija spiesta atkāpties. Latvijas teritorija nonāca tiešā kara uguns līnijā, un simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju bija jābēg no mājas.
Tieši šajos apstākļos dzima ideja par pašu latviešu karavīru vienībām. 1915. gada jūlijā Krievijas impērijas armijas virspavēlniecība atļāva izveidot latviešu kājnieku bataljonus, kas kalpotu vietējās teritorijas aizstāvēšanai. Tas bija nebijis precedents — līdz tam latviešiem nebija bijis atļaujas veidot savas etniskās militārās vienības.
Brīvprātīgo vilnis
Atsaucība bija milzīga. Tūkstošiem latviešu vīru — zemnieki, studenti, skolotāji, amatnieki — brīvprātīgi pieteicās dienēt. Viņus vadīja gan patriotisms, gan vēlme aizstāvēt savas mājas un ģimenes no iebrūkošās armijas.
- 1915. gada augusts: tiek izveidoti pirmie astoņi latviešu strēlnieku bataljoni
- 1916. gada janvāris: bataljoni tiek reorganizēti divās brigādēs
- 1916. gada pavasaris: izveidota Latviešu strēlnieku rezerves brigāde
- 1917. gads: latviešu strēlnieku kopskaits sasniedz aptuveni 40 000 vīru
Struktūra un organizācija
Sākotnēji tika izveidoti astoņi bataljoni, kas vēlāk tika paplašināti līdz pulkiem. Katram pulkam bija savs numurs un bieži vien reģionāls nosaukums, kas atspoguļoja, no kurienes nākuši vairums karavīru:
- 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks
- 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks
- 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks
- 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks
- 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks
- 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks
- 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks
- 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks
Nozīme nacionālajā apziņā
Latviešu strēlnieku vienību izveide bija liels solis latviešu nacionālās identitātes nostiprināšanā. Pirmo reizi vēsturē latvieši varēja karot kā organizēts, nacionāls militārs spēks saviem komandieriem pakļautībā — nevis kā anonīmi karavīri svešās armijās.
Strēlnieki kļuva par simbolu latviešu tautas spējai un gribai aizstāvēt savu zemi. Viņu varonība frontē un upuri radīja nacionālo leģendu, kas vēl šodien ir dziļi iesakņojusies latviešu kolektīvajā atmiņā.
Ceļš uz neatkarību
Lai gan latviešu strēlnieki sākotnēji cīnījās Krievijas impērijas sastāvā, daudziem no viņiem 1918. gada notikumi — Krievijas sabrukums, Vācijas kapitulācija un Latvijas neatkarības pasludināšana — atvēra jaunu lappusi. Daļa strēlnieku atgriezās dzimtenē, lai ar ieročiem rokās aizstāvētu jauno Latvijas valsti tās neatkarības cīņās 1918.–1920. gadā.